Autobuss Debesīs "Mans cilvēks" |
Es ticu cilvēkam savam, Viņ� noteikti kaut kur ir, Nezinu tikai cik gadu, Cik jūru, cik jūd�u mūs �ķir. Reizēm �ķiet - viņa balsi Aiz kalna var sadzirdēt jau, Tuvāk pieejot, redzu - Cilvēka mana tur nav, Reizēm sirds piemāna sevi Un pati tad smeldz un sāp, Un vēl skaudrāk kā senāk Pēc sava cilvēka slāpst. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Un vēl cie�āk kā senāk Savam cilvēkam tic, - Kuram maldīgi līdzīgs Bija tai licies kāds cits. Sve�ās rokās viņu Neie�u meklēt es, - Lai tad neplūktas nozied Sarkanās magones. Vēji mēdz sacīt, ka esot Daudzos viņ� izkaisīts, Ka no daudziem pa lāsei Vajagot paņemt sev līdz. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs, Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs. Lyric from www.lyricmania.com |